9.klases skolēni pirms Latvijas vēstures eksāmena izvēlējās ekskursiju uz rehabilitācijas centra "Līgatne" teritorijā 9 m zem zemes  iekārtoto bunkuru 2000 m2 platībā, kuram slepenības zīmogu noņēma tikai 2003. gadā un kurā bija iekārtota patversme Padomju Latvijas varas elitei kodolkara gadījumā. Patversmē saglabājušies autentiski laikmeta eksponāti. Interesanti, ka 30 gadus rehabilitācijas centra darbinieki un apmeklētāji neko nezināja par to, kas atrodas zem viņu kājām, – tik liels bija šī objekta slepenības plīvurs.
Bunkurs tika izbūvēts aukstā kara laikā, kad PSRS gatavojās Rietumu uzbrukumam un īpaši ASV kodoltriecienam. Grūti gan iztēloties, kā, ienaidnieka raķetēm tuvojoties, Padomju Latvijas vadība dažās minūtēs pārvarētu 75 kilometrus no Rīgas līdz patversmei Līgatnē. Tas vedina domāt, ka bunkurs varēja kalpot arī gadījumam, ja PSRS pirmā uzsāktu kodolkaru. Te bija viss nepieciešamais, lai pēc kodolkatastrofas izdzīvotu dažus mēnešus.

Ļoti piesaistīja un patika unikālie apskates objekti, kurus varēja aplūkot Padomju slepenajā bunkurā. Ļoti izbrīnīja karte ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem un ēdnīca, kurā varēja aplūkot padomju laiku ēdienkarti. Katrā istabā atradās senlaicīga elektronika, kā datori un telefoni, agrāku laiku Latvijas kartes.

Uztveri un attieksmi saasināja Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, kad varējām iedomāties, kā tas ir – slēpties bumbu patvertnēs.

Ir vērtīgi pamatizglītības noslēgumā redzēt, kuras prasmes cilvēkiem bija nepieciešamas, lai šādu paslēptuvi izbūvētu. Tegnoloģijas visās tās izpausmēs – no projektēšanas līdz it kā minimālisma aprīkojumam, bet tam bija jābūt funcionēt spējīgam, lai cilvēkiem netrūktu gaisa, ūdens, pārtikas, informācijas, drošības. Ko varam teikt par slepenību? Vai mūsu, 21.gadsimtā, tas būtu iespējams, kad intensīvi darbojas sociālie tīkli?

Ir daudz pārdomu pēc ieintersētā, jaukā gida stāstījuma.

Skolēnu pārdomas ielūkojās skolotāja Elita Pakalne