"Mēs nedrīkstam klusēt un aizmirst,” tā saka Matīss Vanags.
1949. gada 25. marts.
Šai dienā tukšas paliek 32 Straupes saimniecības, tolaik Mazstraupes pagasts un Lielstraupes pagasts.
Uz Sibīriju tiek aizsūtīts 121 cilvēks, tai skaitā 55 bērni.
Neatgriezās 6, kuru mūža mājas ir Sibīrijas smiltaine.
Vecmāmiņas Renātes dzīvesstāstu par Sibīrijā pavadītiem gadiem pierakstījusi Santa Kuzņecova, bet izstāstīja Jānis Rudzītis.
Vectēva Andra Midika ģimenes Sibīrijas stāstā dalījās Jūlija Keita Midika.
Gaidas Kraukles vēstuli no Sibīrijas lasīja Lote Indriksone.
" Ak, sirds, kā tā sāp un smeldz šeit, svešumā. Vai kādreiz lemts būs klīst dzimtenes kalnos un lejās?
Mēs arī dedzinājām eglīti un pieminējām dzimteni un mīļos. Svecītes dega gaiši un kausēja ledu mūsu sirdīs."
Piemiņas pasākumā izmantoti novadpētniecības materiāli un deportēto atmiņu stāsti.
https://deportetie.kartes.lv/lv/c___56.949466-24.103452-8
Foto: Aiva Gūtmane