Cik patīkama sajūta! 

Saule spīd, sals kniebj degunos, maskas atceltas (dažs gan atzina, ka šodien sajūta tāda, it kā nebūtu līdz galam apģērbies), skolā varam visi ienākt pa parādes durvīm. BEIDZOT!

Skolas durvis veras, pa tām nopietnām sejām nāk bērni ar mugursomām, ratiņiem, mūzikas instrumentu somām, tēvu darba rīku kastēm, būrīšiem (labi, ka būrītis nav tukšs!), apavu kastēm, dažādiem maisiem un maisiņiem, papīrgroziem, ceļojumu čemodāniem, popkorna aparātu, Sprīdīša vecāsmātes lakatā iesietām grāmatām, malkas, piknika un veļas groziem. Visi ar interesi vēro, kas šodien rokās būs skolotājām. Skan pat jautājumi: ,,Kas tas ir?" Un nav jau tā, ka visus pie skolas pieved vecāku mašīnas. Daži brauc arī ar satiksmes autobusu, tur ar savu izskatu un apģērbu pārsteidzot pasažierus, kas dodas uz Rīgu. Protams, seja nav saskatāma, bet acis smaida, jo visi redz, cik skolēni ir priecīgi. 

Bet joki tikai sākas. Skolotāju, kas iet uz ēdnīcu pieteikt savu klasi pusdienās, izbrīnītām acīm vēro pirmklasnieki, sak, kas šī par personu? Un kā tad var gribēt, lai pirmklasnieks pazītu gandrīz visu mācību gadu ,,nomaskētās" skolotājas. Ne visās stundās klase sagaida skolotāju ienākam. Gadās arī pārsteigumi - neviena nav. Tā laimes sajūta, ka izdodas piemānīt arī pieaugušos, pašiem krietni papūloties sevi nenodot jau iepriekš!

Apģērbs papildina ,,ne-somu" dienu. Uz skolotāju pelēkā fona izceļas visas krāsas. Un tā tam jābūt arī ikdienā. Mēs - tas balsts, viņi - tas košums.

Lai tikpat jaukā noskaņojumā sagaidām siltāku laiku!